Nākamajā dienā mēs devāmies uz Heidelberg, kas atrodas pie Reinas pietekas, upes Neckar.
Pilsēta man kaut kā iepatikās. Varbūt tirdzniecības ielas Hauptstrasse dēļ, kur netrūkst interesantu iestādījumu. Piemēram, tur bija dažādu krāsu uzlējumu veikals, kur tie tiek glabāti milzīgās kolbās - ļoti atgādina alķīmiķa laboratoriju; tāds arī ir aprēķins. Aizskatījies uz skaistumiem, es aizgāju pavisam tālu, un atpakaļ nācās skriet, lai laikus paspētu uz autobusu. Par laimi, ar orientēšanos nepazīstamās vietās man iet kaut arī ne ideāli, tomēr ciešami, it īpaši, kad pastāv tāds megaorientieris kā gara galvenā iela un tai paralēli tekoša upe.
Kas tā bija par pilsētu, man izdevās konstatēt tikai pēc restorāna nosaukuma kreisajā pusē.
Pilsētā bija viskrutākās (saskaņā ar gidu) ar pilsētu vienāda nosaukuma pils pusdrupas, uz kurām mēs uzbraucām ar pacēlāju par pāris eiro. Vajadzēja iet kājām, uzreiz neaptvēru.
Vārtiņi.
Izskatās kā muca, bet patiesībā tā ir MILZUMUCA, viena no lielākajām pasaulē. Tās diametrs ir vairāki metri, mēs kāpām uz tās pa trepītēm no vienas puses un laidāmies lejā pa otru. Taisīt tādas mucas ir ļoti grūti, un šī ir ne tikai milzīga, bet arī sena, tai ir vairāk nekā 150 gadu. Tomēr jēgas no tās maz - tecēt tā sāka ļoti ātri, dažus gadu desmitus pēc izgatavošanas. Remonti agoniju pagarināja tikai uz īsu brīdi.
Laikam slūžas.
Pilī bija vēl arī bezmaksas aptiekāru mākslas muzejs, bet mēs to apskatījām skrejot, kā jau daudz ko citu brauciena laikā. Diemžēl braukt vienmēr sanāk ļoti un ļoti ilgi. Tāpēc katram apskates objektam būtu jātērē vairāk laika. Bet tad nāksies vai nu apskatīt tos mazāk, vai arī atvēlēt vairāk laika visam ceļojumam, un tas ir grūti, jo tad brīnumainais sāk apnikt.
Lejā mēs kāpām jau kājām, bet šis kaķis apmierināti sēdēja uz staba un nepievērsa uzmanību tūristu pūļiem. Smieklīgi, ka logi ir nolupuši, to nemaz tik bieži nevar sastapt.
